Es un mūzika

Astoņus gadus es mācījos Līvānu mūzikas mākslas skolā pie skolotājas Veronikas Ivanovas. Patiešām brīnišķīgs pedagogs, kas ielika ļoti labus pamatus un vērtības. Šobrīd trešo gadu mācos PIKC NMV EDMS pie Sandras Jalaņeckas. Viņa ir ļoti gudrs un saprotošs pedagogs, kas ir tieši tas, ko man šobrīd vajag. Viņa man ir sniegusi ļoti daudz, un ar katru stundu atklāj vēl kādu pianisma noslēpumu. Viņa ir mācījusies pie izcilās latviešu pianistes Ilzes Graubiņas, un tas patiešām ir gods dzirdēt viņas teiktos vārdus un pat mācīties no viņas notīm, pateicoties manai skolotājai. Noteikti paklausieties kaut ko vairāk par viņu šajā  radio ierakstā! 

Neredzu jēgu katram šajā pasaulē spēlēt klavieres un veltīt tam visu savu dzīvi. Daudziem šāds dzīves veids liktos... Neiespējams. Tādēļ klavieres jāspēlē tiem, kam ir ko teikt un morālā pašsajūta dažkārt nav prioritārās. Ja būs ko teikt, tevi klausīsies, ja tevi klausīsies, tev būs prieks par ieguldīto darbu. Galvenais mūsdienās būt kaut mazliet interesantam savā spēlē, jo mēs dzīvojam tādā gadsimtā, kad tehniski izcili spēlē visi.. Taču tas jau nav tas, ko prasa dvēsele.

Daudzi uzskata, ka darbs mūzikas jomā ir viegls un vienmēr iedvesmojošs, taču tikai tie, kuri pazīst mūziķus, zina, ka tas ir tālu no taisnības. Kāpēc es to daru? Atbilde - nezinu. Viss ir tieši tik vienkārši. Kaut kā pašai nemanot, es nonācu tur, kur esmu šobrīd. Neesmu es jau ļoti tālu, taču pirms 5 gadiem nedomāju, ka mācīšos dārziņos. Kāpēc man to vajag turpināt darīt? Spēlēt klavieres es īstenībā nemāku (es runāju pavisam godīgi). Kas man ir - milzīga griba sevi pierādīt un tieksme izpausties pēc iespējas spilgtāk. Varētu iet uz aktieriem... Bet nē. Es jau klavierēm esmu veltījusi 11 gadus savas dzīves. Un spēlēt klavieres tomēr ir ļoti, ļoti jautri.